terça-feira, 23 de dezembro de 2014

Versões Letãs / Latviešu Valodā

Sara F. Costa
Traduções para o Letão por / Tulkojumi ar Edgars Kucins




Augšuplāde (Upload)
ainavu spēks samaitā tekstu,
tas iedziļinās trauslumā.
taustes spēle, kvēlojošā, gleznainā spriedze
ap tavu vārdu -
tik saspringta tā ir, ka nav rādāma
bet es vienmēr varu skatīt to fotogrāfiju,
nejau uz sienām kā pagātnē, bet
es joprojām varu iesakņoties tavā zemapziņā caur
tavu sienu vienā no tiem sociālajiem tīkliem, kur nav vietas debatēm
tā kā katra persona ir savas realitātes diktators, kas varētu būt arī
ērti
kur mums ir iespēja tikai stāties pretī tam kas mūs
nešokē.
ļauj man iepriecināt ar spējām redzēt tevi un ar spējām zināt to ka tu redzi mani,
tā kā es esmu attēls, esmu miesīga viela, esmu mugura un pleci un acu plakstiņi,
es eksistēju tāpēc ka eksistē gaisma.
ļauj man augšuplādēt šo esamību tieši dziļākajā
atmiņā
dzimumdziņā.

ta laikam ir vieglāk. vārdi ir dzejnieku darīšana.



Upload

a força da paisagem corrompe o texto,
penetra-o pela sua fragilidade.
o jogo do tacto, da fulguração, da tensão cénica
do teu nome -
que de tão tenso não é revelável -
mas posso sempre revelar-te esta fotografia, 
não como antigamente, mas
posso sempre entranhá-la no teu subconsciente através do feed do 
teu mural numa dessas redes sociais onde não há espaço a debate 
porque cada pessoa é o ditador da sua própria realidade, o que até é bastante
conveniente
se na vida pudéssemos ser confrontados exclusivamente com aquilo que não 
nos choca.
deixa-me rejubilar com a força de ver-te e com a força de saber que me vês,
sou assim uma imagem, sou matéria carnal, sou costas e ombros e pálpebras,
existo porque existe a luz.
deixa-me fazer o upload desta existência directamente na memória 
mais profunda
da tua libido.
talvez seja mais simples. o texto é coisa de poetas.


----------------------------------------------


Nevainība 
raupjie rīti
sadedzina miegu
un drudzis uzputo vārdus vertikāli
tavs pirksts uz mana vārda iedarbojas ar mokošu spiedienu
un spazma skrien cauri šim tekstam
kamēr elle lēni perinās manās krūtīs
kā čūska rāpojot stundu svārstīgajā tukšumā
dzirksteles lido ārā no grāmatas
un liesmas dziedē ar katru neatlaidīgu elpas vilcienu
bet tur ir uzdevumi mazāk saldi kā citi
un tur ir zilbes kas liek vibrēt
nevainības visdziļākajam kodolam.

 Inocência

as manhãs primitivas 
queimam o sono
e a febre crepita pela parte mais vertical das palavras.
o teu dedo sobre o meu nome faz uma pressão insuportável
e há um espasmo que percorre este texto
enquanto o inferno nos nasce lentamente no peito
como uma cobra a rastejar junto às cavidades inseguras das horas.
dos livros soltam-se faíscas 
e as fogueiras cicatrizam com urgência cada respiração menos voluntária
mas há designações menos doces que outras
e há sílabas que se propõem a tentar vibrar 
até ao centro da mais funda inocência.

---------------------------------------------


Ego
es tevi meklēšu viscaur savam ķermenim,
es zinu ka tu apdzīvo mani,
paslēpts kaut kur manā ego.
ja tu neesi tur, tu esi iekšā zvaigznēs un tas ir tas pats,
tā ir filmas valoda, kura tev likās viduvēja jo tā bija abstrakta.
tas ir gramatikas hromatiskais spektrs
ko tu uzliec man,
tie ir kliedzoši satraukti nervi dzejolī
un tas ir pretī kliedzošs dzejolis
un vārdi atsprāguši nost caur cīpslām.
es iespiežu katru burtu visdziļākajā vientulībā
un lappuses cieš no zilbju svara.

Ego

vou procurar-te em toda a extensão do meu corpo,
sei que me habitas,
sepultado algures no meu ego.
se não estás aqui, estás nas entranhas das estrelas e é igual,
é a língua de um filme que achaste medíocre por ser abstracto,
é o leque cromático da gramática
que me impinges,
são os nervos exaltados que gritam com o poema
e é o poema que grita 
e as palavras que estremecem até aos tendões.
cravo cada letra até à mais profunda solidão
e as folhas lamentam o peso das sílabas.


----------------------------------------------------------------------


Tur ir mežonīgā gaisma 
tur ir mežonīgā gaisma kas pēta manu vārdu
lēni jūkot prātā
iekš atmiņu mitrām iekšām.
balss plašums
izplešas līdz sasniedz priekšmetu indīgo vecumu.

es sēžu vērojot pludmali
kā ūdens straumes pienak pārāk tuvu
gandrīz aizskarot jautājumu.

mani plakstiņi iztek līdz nerviem.

laika slīpumā ir neciešams aukstums
pāri katra vārda gipša veidnēm,
un drudžaina vieta, kur intelekts pamanās izirt
ar visām salasāmajām dzīves pēdām.
katrs vārds, savā dzemdes mierā,
vērdošo asiņu naktis,
nes neizrunājamu
smagu gaismu.


há uma luz selvagem

há uma luz selvagem que me percorre o nome
e que enlouquece lentamente
no interior húmido da memória.
o espaço da voz
expande-se até à idade irrespirável dos objectos.
sento-me a observar a praia
e a forma como a água tem medo de se aproximar demasiado
e pousar nas perguntas.
as pálpebras escorrem-me até aos nervos.
há um frio insuportável na passagem escorregadia das horas
no gesso de cada nome,
e um sítio febril onde a inteligência consegue deteriorar
todos os vestígios decifráveis de vida. 
cada nome, no interior imóvel do seu ventre,
no sangue fervido das noites,
transporta uma luz pesada,
impronunciável.